Gjensidige Baltic: 10 gadu laikā valsts noteikto zemo morālās kompensācijas limitu dēļ apdrošināšanas nozarei risks slīgt tiesu darbos

Pievienoja:

Līdz 2014. gada jūlijam, kad spēku zaudēja Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr.331, apdrošinātāji slēdza OCTA apdrošināšanas līgumus tikai par šajos noteikumos noteiktām fiksētām summām, tādējādi neatlīdzinot visu morālo kaitējumu par bojāgājušo radinieku sāpēm un garīgām ciešanām, par kuru bija atbildīgs attiecīgo ceļu satiksmes negadījumu izraisījušais autobraucējs.

Minētie MK noteikumi bija spēkā apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī. Neapšaubāmi, tajos noteikto kompensācijas apmēru par morālo kaitējumu var uzskatīt par nepamatoti zemu, taču apdrošinātājam nav tiesību neievērot MK noteikumus un jāizmaksā tajos noteiktais kompensācijas apmērs.

Latvijā ar likumu ir noteikts, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko tas ar savu rīcību ir nodarījis citām personām. Tāpēc jāņem vērā, ka apdrošinātājs izmaksā kompensāciju atbilstoši noslēgtajam līgumam, un nekādā veidā nav vainojams attiecīgā ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā. Atbildības pārlikšana uz apdrošinātāja pleciem pretēji apdrošināšanas līgumam ir pretrunā ar Satversmes 1. pantu, no kura izriet demokrātiskas valsts vispārējie tiesību principi, tai skaitā arī tiesiskās paļāvības princips.

Lai gan saskaņā ar OCTA likumu AAS “Gjensidige Baltic” nebija pienākums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību līdz brīdim, kad kļūst zināms galējais tiesas nolēmums pašvaldības uzņēmuma “Rīgas satiksme” trolejbusa vadītājas iespējamās vainas lietā, apdrošināšanas sabiedrība, neskatoties uz formalitātēm, izmaksāja likumā noteikto atlīdzību, negaidot tiesas spriedumu.

Kristīne Cimziete, AAS „Gjensidige Baltic” Juridiskās daļas vadītāja:

“Gadījums, par kuru š.g. 11. oktobrī tika stāstīts TV3 raidījuma “Nekā personīga” sižetā par ceļu satiksmes negadījumu, kad pērnā gada maijā bojā gāja māte un meita – Linda un Žanete Priedes, ir attiecināms uz periodu, kad Latvijā vēl bija spēkā MK noteikumu Nr. 331 7. punkts. Neskatoties uz to, ka lietas izskatīšanas laikā bija mainījies tiesiskais regulējums un spēkā stājies Satversmes tiesas spriedums, kas noteica, ka MK noteikumu Nr. 7. punkts neatbilst likumam, mums apdrošināšanas atlīdzības izmaksa bija jāveic atbilstoši tiesību normām, kas bija spēkā brīdī, kad notika traģiskais negadījums, jo tieši šīs normas bija par pamatu noslēgtajam apdrošināšanas līgumam, no kura izriet apdrošinātāja pienākums veikt apdrošināšanas atlīdzības izmaksu. To savos paskaidrojumos tiesai apstiprina arī Ministru kabinets, kurš ir pieaicināts kā trešā persona šajā civillietā.”

Jānis Abāšins, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents: “Skumji, ka jānotiek traģēdijai, lai rastu skaidrību konkrētajā Satversmes tiesas spriedumā un pieliktu punktu iespējām to interpretēt. Nenoliedzami, izmaksātais morālās kompensācijas apjoms šāda zaudējuma gadījumā ir cilvēcīgi nepieņemams, bet vai pieņemami ir visu atbildību novelt uz apdrošinātāju, kas darbojas saskaņā ar valsts likumdošanu un līguma nosacījumiem? Lieta ir emocionāli smaga, taču jāsaprot, par kādu apdrošināšanu mēs runājam un ka šādas summas ir izmaksātas gadiem. OCTA apdrošināšanai nepieciešami skaidri spēles noteikumi, nevis dažādi traktējami spriedumi, un ar vienām no zemākajām OCTA polišu cenām Eiropā mēs nevaram saņemt visaugstākās atlīdzību summas.”

Satversmes tiesas spriedums var noteikt tikai valsts atbildību un nekādā gadījumā nevar radīt privātpersonai, par kādu uzskatāms apdrošinātājs, pienākumus, kas ir pretēji tiesiskās paļāvības principam. Var teikt, ka šo tiesisko paļāvību veicināja ne tikai Ministru kabinets, apstiprinot noteikumus Nr.331, bet arī tiesas, vairāku gadu garumā konsekventi gan tiesu spriedumos, gan tiesu prakses apkopojumos skaidrojot, ka strīdīgie MK noteikumi ir spēkā esoši un piemērojami.

Apdrošinātāji savā darbībā primāri vadās pēc līguma, kas noslēgts ar apdrošinājuma ņēmēju un kura saturu nosaka, pamatojoties uz spēkā esošām tiesību normām. “Apdrošinājuma ņēmējs, noslēdzot līgumu, vienojas ar apdrošinātāju par konkrētiem noteikumiem un piemērojamiem limitiem, kā arī, samaksājot papildu prēmiju, var apdrošināt papildu riskus. Atbilstoši līguma saturam tiek noteikta cena par apdrošināšanas pakalpojumu. Tādējādi apdrošinātājs nevar veikt apdrošināšanas atlīdzības izmaksu lielākā apmērā, kā paredzēts līgumā, jo par to nav saņēmis samaksu un attiecīgi apdrošinātājs nav ieguvis līdzekļus šādu papildu izmaksu veikšanai. Tāpēc, ja cietušais uzskata, ka apdrošinātāju izmaksātā kompensācija ir par mazu, viņš vienmēr var tiesas ceļā prasīt kompensāciju arī no personas, kas ir atbildīga par radītajiem zaudējumiem” stāsta K. Cimziete.

Gan Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likums, gan OCTA likums paredz apdrošinātāja pienākumu, slēdzot līgumu, noteikt tik lielu apdrošināšanas prēmiju, kas var garantēt līgumā noteikto saistību izpildi. Attiecīgi, ja apdrošinātājs līguma noslēgšanas brīdī, paļaujoties uz valstī spēkā esošajos normatīvajos aktos noteiktajiem apdrošināšanas atlīdzības limitiem, ir veicis apdrošināšanas prēmijas aprēķinu tādā apjomā, kas var nodrošināt saistību izpildi pret klientiem tikai šo limitu ietvaros, bet vēlāk ir spiests izmaksāt kompensācijas, kas ievērojami pārsniedz minētos limitus, var tikt apdraudēta apdrošinātāja maksātspēja attiecībā pret visiem citiem saviem klientiem.

Ņemot vērā, ka apdrošinātājs ir privāttiesību subjekts jeb privāts uzņēmums, tam nevar uzlikt par pienākumu ar atpakaļejošu datumu maksāt atlīdzību, kas nebija paredzēta noslēgtajā līgumā, īpaši, ja līguma termiņš jau ir beidzies. Tāpat apdrošinātājam nav jānes atbildība par izmaiņām tiesību aktos vai nepareizi ieviestām direktīvām, kā gadījumā ar ES normām attiecībā uz izmaksājamās apdrošināšanas atlīdzības apmēriem, kompensējot morālo kaitējumu sakarā ar tuvinieku zaudēšanu. Arī Eiropas Savienības tiesas judikatūra skaidri pauž atziņu, ka par to atbildība jāuzņemas valstij.

Savukārt, runājot par ārvalstu pieredzi, vairāku valstu civiltiesībās vispār netiek paredzēts morālā kaitējuma kompensēšanas pienākums vai arī tā apmērs tiek ierobežots. Piemēram, Vācijā kompensāciju par morālo kaitējumu var saņemt tikai cietusī persona un tikai retos gadījumos – tuvi ģimenes locekļi, ja tie var medicīniski pierādīt veselībai nodarīto psiholoģiska rakstura kaitējumu. Arī Igaunijā ir noteikta fiksēta summa morālā kaitējuma segšanai, atkarībā no gadījuma smaguma no 100 līdz 3200 eiro. Dānijā morālais kaitējums vispār netiek kompensēts. Taču lielākā daļa valstu vadās pēc tiesu precedentiem un tiesību aktu prasībām. Savukārt apdrošinātājiem jebkurā gadījumā maksājamas summas ir nosakāmas, tikai un vienīgi pamatojoties uz noslēgto līgumu, kuru ar atpakaļejošo datumu mainīt nevar, nepārkāpjot privātpersonas – apdrošinātāja pamattiesības (tiesības uz īpašumu).

Gjensidige ir vadošā apdrošināšanas grupa Skandināvijā, kas ir klientu veidota priekš pašiem klientiem. Grupa ir kotēta Oslo biržā kopš 2010.gada. Jau aptuveni 200 gadus mēs esam aizrautīgi strādājuši, lai pasargātu klientu dzīvību, veselību un īpašumu pret dažāda veida riskiem. Kompānijai ir aptuveni 3100 darbinieki, kas piedāvā apdrošināšanas produktus Norvēģijā, Dānijā, Zviedrijā un Baltijas valstīs. Norvēģijā kompānijā piedāvā arī banku, pensiju un uzkrājumu pakalpojumus.

2015.gada 14.oktobris


Papildu informācija:

Jana Norvele
AAS „Gjensidige Baltic”
Mārketinga projektu vadītāja
tālr.: 67106432
e-pasts: jana.norvele@gjensidige.lv

Jana Kralliša
AAS „Gjensidige Baltic”
Sabiedrisko attiecību konsultante
mob.: 26462844
e-pasts: jana@komunikacijas.lv

0