Kāpēc ignorējam lielos riskus un apdrošinām mazos? Skaidro psiholoģijas profesors

25.09.2026

Cilvēks rūpīgi izvēlas vāciņu jaunam telefonam, iegādājas papildu garantiju sadzīves tehnikai, taču vienlaikus atliek mājokļa, KASKO vai dzīvības apdrošināšanu. Sociālās psiholoģijas skatījumā šādai rīcībai ir likumsakarīgs izskaidrojums – cilvēki riskus nevērtē tikai pēc statistikas un racionāla aprēķina. Par to, kāpēc cilvēki neapdrošinās un ko iespējams darīt, lai lēmumi par savu finansiālo drošību būtu pārdomātāki, 2. Latvijas Apdrošināšanas nozares forumā dalījās Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers, analizējot uzvedības psiholoģiju un patērētāju motivāciju apdrošināšanā.

Ja līdz šim nekas nav noticis, šķiet, ka nenotiks arī turpmāk

Viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ cilvēki nenovērtē nepieciešamību apdrošināties, ir tā sauktā normāluma nosliece. Tā liek mums pieņemt, ka arī nākotnē dzīve turpināsies aptuveni tāpat kā līdz šim. Ja māja nekad nav applūdusi, plūdi šķiet maz ticami. Ja cilvēks divdesmit gadus braucis bez avārijas, rodas pārliecība, ka KASKO arī turpmāk diez vai būs nepieciešama. Taču iepriekšēja veiksme negarantē, ka negadījums nevar notikt rīt.

Ivars Austers līdzīgu cilvēku attieksmi pret risku skaidro arī saistībā ar vētru brīdinājumiem: “Cilvēkiem piemīt tendence būt pārāk optimistiskiem. Mēs apzināmies, ka nelaime teorētiski var notikt, tomēr daudz vieglāk pieņemam, ka tā skars kādu citu, nevis mūs pašus.”

Šāda sabiedrības attieksme skaidri atspoguļojas arī Latvijas Apdrošinātāju asociācijas (LAA) datos: 2026. gada iedzīvotāju aptaujā*, piemēram, 15 % respondentu norādīja, ka par tādiem jautājumiem kā dzīvības apdrošināšana domās vēlāk, 13 % atzina, ka dzīvo šodienai, bet 6 % bija pārliecināti, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks.

Risku bieži sākam pamanīt tikai pēc nelaimes

Otra būtiska likumsakarība ir pieejamības heiristika. Vienkāršiem vārdiem sakot, par ticamāku uzskatām to, ko varam viegli iztēloties vai atsaukt atmiņā. Tādēļ postoša vētra, kaimiņa applūdušais dzīvoklis vai publiski plaši apspriests ugunsgrēks var dažu dienu laikā mainīt cilvēku attieksmi pret risku daudz spēcīgāk nekā tabula ar desmit gadu statistiku.

Profesors to ilustrē ar diviem apzināti kontrastējošiem piemēriem. Piemēram, pēc ziņas par krokodila uzbrukumu tūristam cilvēki var atteikties peldēties upē, bet pēc brīža bez ķiveres sēsties uz motocikla, lai gan caurmērā brauciens ar motociklu ir daudz bīstamāks. Savukārt jautājums “no kā jūs vairāk baidāties – no ISIS vai no savas vannasistabas grīdas?” parāda līdzīgu efektu: pēc terorakta cilvēki var izvairīties no starptautiskiem braucieniem, kamēr ikdienas riski, piemēram, automašīnas vadīšana vai paslīdēšana vannasistabā, šķiet mazāk biedējoši, lai gan vidusmēra cilvēkam tie ir ievērojami lielāki. Spilgti, dramatiski un emocionāli notikumi vienkārši paliek atmiņā labāk, tāpēc retāks risks var šķist nozīmīgāks par biežāku.

To apliecina arī Latvijas pieredze. LAA prezidents Jānis Abāšins norāda: “Pēc skaļiem dabas stihiju gadījumiem interese par mājokļu apdrošināšanu pieaug. Piemēram, pēc 2023. gada Jēkabpils plūdiem ievērojami palielinājās iedzīvotāju interese apdrošināt savu īpašumu. No vienas puses, tas ir pozitīvi, jo cilvēki ierauga risku. No otras puses, rodas jautājums, kāpēc mums nepieciešama nelaime tepat blakus, lai risku sāktu uztvert nopietni?”

Mazs risks reizēm šķiet svarīgāks par lielu

Ivars Austers norāda arī uz šķietamu paradoksu: cilvēki mēdz rūpīgi apdrošināt salīdzinoši nelielus zaudējumus, piemēram, telefonu vai sadzīves tehniku, taču nepietiekami aizsargāties pret notikumiem, kas ir retāki, toties to finansiālās sekas var būt ļoti smagas. Viens no iemesliem – mums ir vieglāk novērtēt konkrētu un ikdienišķu zaudējumu. “Ir viegli iztēloties saplīsušu telefona ekrānu. Daudz abstraktāks šķiet jautājums, ko ģimenei nozīmētu mājokļa zaudēšana ugunsgrēkā, ilgstoša darbnespēja vai viena pelnītāja ienākumu zaudēšana. Tāpēc, vērtējot apdrošināšanas nepieciešamību, svarīgi jautāt ne tikai “cik liela ir iespēja, ka tas notiks?”, bet arī “kas būtu ar mani un manu ģimeni, ja tas tomēr notiktu?”” iesaka profesors.

Ar finanšu pratību vien nepietiek

LAA jau iepriekš norādījusi, ka apdrošināšana Latvijā joprojām ir sava veida finanšu pratības “aklā zona”. Daļā sabiedrības saglabājas priekšstats, ka nepieciešama ir obligātā OCTA, savukārt pārējie apdrošināšanas veidi drīzāk ir papildu izdevumi vai luksuss. Taču problēmu nevar atrisināt, tikai aicinot cilvēkus būt zinošākiem. Arī apdrošināšanas nozarei ir pienākums padarīt piedāvājumu saprotamāku.

“Ir saprotami, ka mūsdienu informācijas daudzumā klienti bieži nevēlas lasīt garus noteikumus un vēlas visu saņemt ātri, taču vienlaikus arī nozarei jāuzņemas atbildība par to, lai cilvēks patiesi saprastu, ko iegādājas. Liela loma ir arī produktu izplatīšanas kvalitātei un skaidras informācijas sniegšanai klientam. Tas nozīmē, ka nākamais finanšu pratības solis ir ne vien mācīt cilvēkam izlasīt polisi, bet arī panākt, lai polise un tās būtiskākie nosacījumi tiktu izskaidroti tā, ka tos ir iespējams saprast bez īpašām priekšzināšanām,” stāsta LAA prezidents Jānis Abāšins.

Nevis paredzēt nelaimi, bet būt gatavam tās sekām

Apdrošināšanas būtība nav pārliecināt cilvēku, ka nelaime noteikti notiks. Arī lielākā daļa apdrošināto risku konkrētam cilvēkam, visticamāk, neiestāsies. Jautājums ir cits – vai sekas būs finansiāli panesamas, ja maz ticamais tomēr notiks?

“Mans piedāvātais “pretlīdzeklis” mūsu dabiskajām riska uztveres kļūdām ir salīdzinoši vienkāršs: skatīties uz statistiku, nevis tikai savu līdzšinējo pieredzi, pajautāt sev, kas varētu noiet greizi, vērtēt ne tikai notikuma iespējamību, bet arī tā sekas, un atcerēties, ka pagātne negarantē nākotni. Iespējams, tieši šādi būtu jāmaina arī saruna par apdrošināšanu – no mēģinājuma pārdot polisi uz sarunu par to, kādus zaudējumus cilvēks pats spētu uzņemties un kuri jau apdraudētu viņa vai ģimenes finansiālo stabilitāti,” atklāj Ivars Austers.

Eksperti uzsver, ka pārdomāts lēmums par apdrošināšanu sākas nevis ar mēģinājumu paredzēt, vai nelaime notiks, bet ar izpratni par to, kādas būtu tās sekas un vai cilvēks tās spētu finansiāli uzņemties pats. Tāpēc būtiski ir nepaļauties tikai uz līdzšinējo pieredzi, bet izvērtēt savus riskus un saistības savlaicīgi. Vienlaikus arī apdrošināšanas nozarei ir svarīga loma – palīdzēt cilvēkiem šos riskus saprast un piedāvātos risinājumus izskaidrot vienkārši un saprotami.

 ^* Iedzīvotāju aptauju veikusi pētījumu aģentūra “Norstat” 2026. gada februārī, aptaujājot 1006 iedzīvotājus vecuma grupā no 18 līdz 74 gadiem.

► Atpakaļ