Kopīpašuma apdrošināšana – mājas drošības josta, kuru Latvijā piesprādzē kūtri

19.10.2026

Ik pa laikam Latviju pāršalc ziņas par traģiskiem sprādzieniem vai ugunsgrēkiem daudzdzīvokļu namos, kas prasa cilvēku dzīvības un pilnībā izposta īpašumus. Ja tomēr kaut ko ir iespējams glābt, – kurš par to maksā? Lai gan ideja par obligātu kopīpašuma apdrošināšanu Latvijā ir bijusi lēmumu pieņēmēju redzeslokā, tās ieviešanā šobrīd nekāda virzība nenotiek. Diez vai varam paļauties tikai uz iedzīvotāju apzinīgumu un brīvprātīgu rīcību – visticamāk, mums tomēr būs nepieciešams sistēmisks risinājums.

Zemi apdrošināšanas rādītāji – ne tikai kopīpašumam, bet arī privātīpašumiem

Viens no lielākajiem apdrošinātājiem Latvijā AAS “BALTA” šī gada aprīlī norādīja, ka pēc lielām nelaimēm interese par mājokļu apdrošināšanu aug, un gada pirmajos trīs mēnešos kopīpašuma apdrošināšana palielinājusies par 12 % no ļoti zema līmeņa, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn. Tomēr lielākā daļa daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju pamatīgu postījumu gadījumā paliktu bez finansiālās aizsardzības un atjaunošanas izmaksas nāktos segt pašiem. Iegādāties kopīpašuma apdrošināšanu nepamudina pat tādas traģēdijas kā Bauskas ielā, Melnsila ielā vai Krustkalnos.

Vēl vairāk – 2025. gadā apkopotie Latvijas Bankas dati rāda, ka Latvijā ir apdrošināti vidēji tikai 53 % privātīpašumā esošu dzīvojamo telpu. Salīdzinājumam – Lietuvā tie ir vairāk nekā 60 %, Igaunijā – vairāk nekā 70 %. Mazliet labāka situācija ir privātmājās un jauno daudzdzīvokļu projektos, kur apdrošinātas teju trīs ceturtdaļas īpašumu. Bet, piemēram, tādā padomju laika būvē, kāda bija gāzes sprādzienā izpostītā ēka Bauskas ielā, apdrošināti bija tikai ap 40 % dzīvokļu. Par kādu kopīpašumu var būt runa, ja īpašnieki neapdrošina pat to, kas viņiem pieder vistiešākajā veidā?

Galvenie faktori, kas kavē kopīpašuma apdrošināšanas izaugsmi

Problēma sākas ar dzīvokļu īpašnieku izpratnes trūkumu par savu saimnieka lomu un atbildības robežām visu kopīgajā īpašumā. Ir skaidrs, ka viņi ir saimnieki savā dzīvoklī, taču daudz retāk cilvēki apzinās, ka katram pieder arī viena desmitā vai trīsdesmitā daļa – cik nu dzīvokļu mājā ir – no jumta, kāpņutelpas, pagraba vai siltummezgla. Māja pieder visiem kopā, un arī atbildība par to ir kopīga. Diemžēl māju kopības mehānisms Latvijā ir visai švaki ieeļļots, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc igauņi ir mums tālu priekšā. Viņiem dzīvokļu īpašnieku kopības darbības regulējums ir spēkā jau vairākus gadus, un paši teic, ka tieši tas ir būtiski veicinājis saimnieka domāšanu un vēlmi uzlabot dzīvojamā fonda pārvaldību. Sakārtota kopīpašuma pārvaldība un apdrošināšana var sniegt plašākus ieguvumus, piemēram, vieglāk īstenot ēkas atjaunošanu, siltināšanu un finansējuma piesaisti, jo bankas saskata uzticamu partneri.

Protams, apdrošināšanas polise kaut ko maksā, un ne visi to var atļauties. Taču, māju izpostot ugunsgrēkam, nāksies maksāt daudz, daudz vairāk. Izmaksām nevajadzētu kļūt par nepārvaramu šķērsli kopīpašuma apdrošināšanai. Kopīpašuma apdrošināšana vidēja izmēra piecstāvu mājai ar 30 dzīvokļiem, izvēloties atbilstošu segumu un pašrisku, varētu izmaksāt aptuveni 1–2 eiro mēnesī uz dzīvokli. Koncentrējot apdrošināšanu uz lieliem riskiem, piemēram, ugunsgrēkiem un sprādzieniem, bet mazākus bojājumus mājas kopībai sedzot pašu spēkiem, ikmēneša izmaksas būtu salīdzinoši niecīgas.

Tiesa, jāņem vērā, ka apdrošināt slikti uzturētas ēkas un mājas ar lielāku ugunsgrēka risku, piemēram, ar malkas apkuri, var būt sarežģītāk. Tāpēc pārejai uz visaptverošu kopīpašuma apdrošināšanu jānotiek savlaicīgi, dodot namu īpašniekiem un apsaimniekotājiem iespēju novērtēt ēku stāvokli un veikt nepieciešamos uzlabojumus, lai tad, ja kopīpašuma apdrošināšana kļūst obligāta, nenāktos to atlikt, jo apdrošinātāji atsakās apdrošināt ēku tās sliktā stāvokļa dēļ.

Savi mājasdarbi jāpaveic arī apdrošinātājiem. Vēl ir daudz darāmā gan produkta izveidē, jo šobrīd kopīpašuma apdrošināšanu piedāvā tikai daļa apdrošinātāju, gan sabiedrības informēšanā un skaidrošanā, ka apdrošināšana maksā mazāk nekā dažādu nelaimju seku novēršana un ka tās vienīgā funkcija nav ķeksītis bankai, lai tiktu pie hipotekārā kredīta.

Vai kopīpašuma apdrošināšanai jākļūst obligātai?

Individuāla dzīvokļa apdrošināšana pasargā konkrēto mājokli atbilstoši polises nosacījumiem; civiltiesiskās atbildības apdrošināšana glābj, ja plīsusi caurule un gadījies noplūdināt kaimiņu. Taču nekas no tā visa automātiski nenodrošina ēkas kopīpašuma aizsardzību. Viena cilvēka izraisīts sprādziens vai ugunsgrēks var skart desmitiem ģimeņu – arī to, kuri savus dzīvokļus ir apdrošinājuši.

Manuprāt, ir pienācis laiks sistēmiskam risinājumam. LAA par obligātu kopīpašuma apdrošināšanu jau ir runājusi ar Ekonomikas ministriju, bet vasarā izstrādāto likumprojektu vēlēšanu viesulis ir iepūtis atvilktnē. Būtu laiks atgriezties pie tā izskatīšanas un nodošanas publiskajai apspriešanai, iesaistot dzīvokļu īpašniekus, apsaimniekotājus un apdrošinātājus.

Vai apdrošināšanai noteikti jābūt obligātai? Es teiktu, ka jā, bet, iespējams, tas nav labākais risinājums uzreiz. Privātīpašuma apdrošināšanu ir ļoti grūti padarīt obligātu: tā teikt, mans īpašums, gribu – apdrošinu, negribu – neapdrošinu, un varbūt vispār jūtos pietiekami bagāts, lai kaimiņam noplūdināto stūri apmaksātu no savas kabatas.  Bet ko tad, ja mājai nodarītie zaudējumi ir mērāmi desmitos un simtos tūkstošu eiro? Viens no piemērotākajiem sākuma risinājumiem varētu būt automātiska iesaiste obligātās kopīpašuma apdrošināšanas sistēmā ar iespēju atteikties no tās, ja mājas kopība akurāt to negrib vai nespēj par to vienoties. Taču iedzīvotājiem skaidri jāapzinās riski, ko rada šāds labprātīgs lēmums palikt bez aizsardzības.

Pēc katras traģēdijas visi ir gudri runāt, ka jāmācās no notikušā. Daudz grūtāk ir šo apņemšanos pārvērst konkrētos lēmumos, kas darbojas arī tad, kad sabiedrības uzmanība jau pievērsusies citām aktualitātēm. Daudzdzīvokļu māju kopīpašuma apdrošināšanu nevarēs veicināt tikai ar aicinājumu iedzīvotājiem būt atbildīgākiem. Kopīpašums ir kopīga vērtība, kopīgs risks un kopīga atbildība, kam nepieciešama ne tikai iedzīvotāju iniciatīva, bet arī sistēma, kas mudina laikus rīkoties.

► Atpakaļ